Apakšējā raudzēšana nozīmē raudzēšanu zemākā temperatūrā (6-12 °C), un tā ir ilgāka (2-3 nedēļas) nekā augšējās raudzēšanas metode. Arī alus ir gatavs vēlāk (pēc 3-4 nedēļām). Raudzēšanas beigās raugs nogrimst tvertnes dibenā – tā tiek izgatavots t.s. jēlais alus, kas pēc rūgšanas paliek nogatavināties, un galarezultātā tiek iegūts Lager tipa alus jeb lāgera alus.
No iesaliem apakšējās raudzēšanas metodē galvenokārt tiek izmantots miežu iesals. Pazīstamākais Lager tipa alus parasti ir viegls un putojošs Pilsener un stiprais Bock. Lielākā daļa Latvijā ražotā alus ir izgatavots tieši ar zemās fermentācijas metodi.
Lager jeb klasiskais gaišais alus ir pasaulē izplatītākais alus veids. To ilgstoši raudzē zemākā temperatūrā, tādējādi iegūstot zeltainu alu ar maigu, atsvaidzinošu garšu. Pasniedz, atdzes ētu līdz 10 grādiem.
Klasiskā lager alus brūvēšanā dažkārt izmanto reģionam raksturīgas izejvielas, kad pamatizejvielām – apiņiem, iesalam, raugam, ūdenim – pievieno kādu speciālu garšvielu vai labības kultūraugus.
Amber lager jeb dzintara lager tipa alus tiek gatavots pēc klasiskā lager alus raudzēšanas tehnoloģijas, bet tajā tiek izmantots nedaudz grauzdēts iesals, kas alum piešķir dzintara nokrāsu un karameļu garšu. Alus garšā var sajust grauzdējumu, miežu, karameles un kafijas noti. Amber Lager garša ir pilnīgāka nekā klasiskajam gaišajam lager alum. Tas labi sader kopā ar asiem ēdieniem.
Klasisks gaišais alus, kuram ir samazināts kaloriju daudzums un mazāks alkohola saturs nekā citiem alus veidiem. Amerikas alum norāde light nozīmē to, ka tam ir mazāk kaloriju. Kanādā un Austrālijā light parasti norāda uz mazāku alkohola daudzumu alū.
Pilsener nosaukumu ir ieguvis no Pilzen pilsētas Rietumčehijā, kur tā ražošana tika uzsākta 1840. gadā. Pastāv čehu un vācu tipa pilsener alus (uzrakstos parādās kā Pilsener un saīsinājumā bieži vien tiek lietots nosaukums Pils). Stiprums parasti ir 4–5,5%.
Tradicionāli bock alus ir tumšs un stiprs, taču tiek brūvēti arī gaišie šā alus varianti. Gaišā bock bagātīgo garšu veido stipraja m alum raksturīgās aromātiskās, augļainās notis un apiņu svaigums. Šāds alus parasti ir dzidri gaišs, tam ir skaistas, noturīgas putas, tas ir alus ar bagātīgu garšu, kura smaržā var sajust nobriedušas maizes aromātu.
Ar zemās fermentācijas metodi pagatavots tumšs sarkanbrūns alus, kura ieteicamā pasniegšanas temperatūra ir 14–16 °C. Latvijā no tumšajiem alus veidiem iecienītākais ir porter tipa alus.
Šis alus nāk no Baltijas valstīm un ir stiprs, nedaudz salds, ar tumši brūnu nokrāsu. Vēsturiski portera alus nāk no Anglijas, kur tas tika gatavots ar augšējo raudzēšanas metodi. Taču, tā kā kontinentālajā Eiropā bija vairāk izplatīta apakšējās raudzēšanas metode, Baltijas valstīs porteri sāka izgatavot no vietējām izejvielām atbilstoši šejienes tradīcijām, t. i., ar apakšējās raudzēšanas metodi.
Šis alus ir sarkanīgi brūnā tonī un tā stiprums parasti ir 4–6%. Alus pagatavošanai tiek izmantoti īpaši Minhenes iesali, kas piešķir alum maigu un pilnīgu garšu. Parasti Minhenes tipa alus ir viegli rūgtens, un tam ir labi sabalansēts saldenums. Putām ir viegla karameļu nokrāsa, smaržā var sajust vieglu kafijas, grauzdēta iesala un šokolādes garšu.
Alus šķirne un tās nosaukums ir jaunizveidojums. Lēnalus unikalitāte izpaužas ilgstošā alus nogatavināšanā – tas ir process, kas tiek uzsākts pēc alus raudzēšanas. Alus gatavināšana atkarībā no receptūras, vēlamajām garšas un aromāta niansēm var ilgt no pāris nedēļām līdz pat vairākiem gadiem. Šāda, īpaši ilgi gatavināta alus šķirne Latvijā ir jaunums, tādēļ pirmais alus zīmols, kas radīts šajā kategorijā, ir Cēsu Nefiltrētais Lēnalus. Tas ir īpaši ilgi, vismaz 60 dienas, gatavināts alus. Tieši ilgstošā nogatavināšana piešķir alum īpaši niansētas garšas notis, tam ir izteikts apiņu un miežu iesala aromāts un nobriedusi, apaļa garšas buķete. Šis alus ir dabiski nodzidrinājies lēnas gatavināšanas procesā.
Sens vācu alus tips, kuru sāka gatavot 16. gadsimtā Vācijā, Frankonijas reģionā. Šā tipa alus pagatavošanai iesals tiek kaltēts virs atvērtas uguns, kas piešķir alum stipru dūmu aromātu, kas nedaudz atgādina kūpinātu gaļu. Parasti dūmu alus stiprums ir 4–7%.
Augšējā raudzēšana notiek augstākā temperatūrā nekā apakšējā raudzēšana. Siltums, kas atkarībā no rauga šķirnes parasti ir 15-25 °C, ļauj tai notikt ātri un efektīvi, un, raudzēšanai beidzoties, raugs paceļas līdz raudzēšanas tvertnes alus virsmai – tā tiek iegūts Ale tipa alus.
Augšējās fermentācijas metode ir kļuvusi īpaši populāra Anglijā un Beļģijā. Pie Ale tipa alus pieder arī tumšie Porter un Stout tipa alus veidi. Ar augšējās fermentācijas metodi brūvē kviešu alu, kura ražošanā papildus miežu iesalam tiek izmantots arī kviešu iesals.
Ale (eils) tipa alus radies Anglijā 17. gadsmitā. Eilu dara, izmantojot vienu no senākajām tehnoloģijām – virsraudzēšanu, kas piešķir alum spēcīgu garšu, aromātu un tumšu nokrāsu. Vēsturiski gaišais eils nāk no Anglijas ogļraktuvju teritorijām, kur tas zemās cenas dēļ bija darbaļaužu vidū ļoti iecienīts dzēriens.
Biezs gaišais vai viegli sarkans alus ar vieglu vai vidēju alkohola saturu. Garšā var sajust apiņus un pie augstākas fermentācijas temperatūras radītās augļu un garšaugu garšas nianses. Vārds «viegls» raksturo alus mazāko rūgtenuma pakāpi, salīdzinot ar klasisko bitter tipa ale alu.
nosaukuma populārais saīsinājums IPA. Tas ir zeltainas vai sarkanīgas nokrāsas, apiņiem bagāts un vidēji mineralizēts ale tipa alus. Tam ir viegls iesala apiņu aromāts, biezs iesals, nedaudz var sajust arī greipfrūta garšu. Garšā no sākuma var sajust apiņus, pēc tam – rabarberus. Tā nosaukums ir radies no laikiem, kad Anglijā alus brūvētājiem bija jāpagatavo tāds alus, kas varētu izturēt garus jūras braucienus uz Indiju pie tur izvietotajiem koloniālajie m karaspēkiem. Šā iemesla dēļ tika brūvēts alus, kas būtu stiprāks par parasto, un, lai izvairītos no tā sabojāšanās, tam tika pievienots liels apiņu daudzums. Vēstures ziņās gan var atrast informāciju, ka oficieri atšķaidīja ierindnieku alu ar ūdeni, bet paši dzēra tā stiprāko versiju.
Arī šim alum bieži tiek lietots tā populārais saīsinājums APA. Tas ir alus tips, kura pirmsākumi meklējami Lielbritānijā, mūsdienās ir izplatījies visā pasaulē, turklāt tā pagatavošanai tiek izmantotas vietējās izejvielas, kuru dēļ šis alus katrā reģionā ir citāds. Salīdzinot ar Lielbritānijas ale tipa alu, Amerikas gaišais ale ir dzidrāks, un tajā ir vairāk apiņu. Garšā var sajust vieglu augļu piegaršu, karameles iesalu, priežu mizu, nedaudz garšvielu un nedaudz rūgtenuma.
Beļģijas ale alus garšā ir daudz iesala un augļu garšas. Smaržā var sajust stipru karameļu, tumšo augļu un nedaudz garšvielu aromātu. Pēcgarša ir nedaudz rūgtena. Tas ir diezgan stiprs alus, kurā alkohola saturs ir 6–9%. Trappist ir Beļģijas alus tips, kura nosaukums nāk no tāda paša nosaukuma ordeņa un kas tika ražots klosteru brūvētavās jau kopš 17. gadsimta. Mūsdienās ir saglabājušās tikai astoņas brūvētavas (sešas no tām atrodas Beļģijā, viena – Holandē un viena – Austrijā), kas var ražot autentisku trappist tipa alu. Beļģijas ale alus apzīmējumi Dubbel, Tripel un Quadrupel norāda apiņu daudzumu šajā alū. Piemēram, tripel alū ir izmantots līdz pat trijām reizēm vairāk apiņu nekā parastā alū. Quadrupel alū apiņu ir četras reizes vairāk, un tādēļ tas ir visstiprākais no tiem, ar līdz pat 13% lielu alkohola saturu.
Šis alus tips ir radies no Amerikas ale un lager alus sajaukuma, kas tiek izgatavots pēc augšējās raudzēšanas metodes, tāpat kā ale alus, taču vēlāk tam tiek pievienots lager alus apakšējais raugs vai arī ale alus tiek sajaukts ar lager alu. Lai padarītu garšu vēl nedaudz vieglāku, tam tiek pievienota kukurūza vai rīsi. Tas ir gaišā salmu dzeltenā līdz zeltainā krāsā. Alum ir viegla, krēmīga struktūra, neliels apiņu daudzums un relatīvi stiprs minerālu saturs. Putas ir augstas un noturīgas. Aromātā var sajust vieglu iesala garšu, apiņu ziedu un maigu citrusu smaržu.
Šī alus brūvēšanā tiek galvenokārt izmantots gaišais iesals. Alus īpatnība ir cieta ūdens izmantošana, kas izceļ apiņu rūgtenumu. Krāsu palete – no zeltaini sarkanīgas līdz dzintara krāsai. Putas parasti ir ļoti biezas un noturīgas. Smaržā var sajust īrisa, tējas, vieglu karameļu un maizes garozas aromātu. Garša ir nedaudz pikanta un zemjaina. Alkohola saturs svārstās starp 3,8–6%.
Portera alus radās Anglijā un kļuva par populāru dzērienu ostas darbinieku vidū, no kurienes nāk arī alus nosaukums (port – angļu val. osta, porter – angļu val. nesējs). Tradicionāli portera alus ir tumšais alus, kura krāsa var variēt no brūnas līdz melnai. Var nedaudz sajust rūgtenu apiņu piegaršu, tā garša ir bagātīga – var sajust gan karameļu, kafijas, gan arī dedzinātas šokolādes garšu.
Alus, kas pieder pie ale tipa alus grupas, kurā ir vairāk iesala nekā bitter tipa ale alum, un tādēļ alus garša ir saldāka. Krāsa variē no sarkanīgi brūnas līdz pat tumši brūnai. Garšā dominē maizes iesals un brūnais cukurs. Ir gan tādas šķirnes, kurām ir viegla augļu piegarša, gan arī sausākas šķirnes ar riekstu piegaršu. Brūnā ale alus kopējā vadlīnija tomēr ir nelielā apiņu garša, tādēļ šis alus ir arī mazāk rūgtens. Alus stiprums ir 4–7%.
Biezs, diezgan salds alus ar stipru iesala garšu, kas tvertnēs ir nobriedis, sākot no pāris mēnešiem līdz pāris gadiem – tā arī radies nosaukums vecais ale. Tā kā šāds viegls alus, ilgi stāvot, kļūtu skābs, tad vecā ale tipa alus parasti ir stiprs, tajā ir 6–12% alkohola. Tā krāsa var būt no tumši dzintarainas līdz pat pavisam tumšai, gluži vai melni brūnai. Garšā var sajust augļus, skābumu un alkoholu, rozīnes un upenes. Stiprākas šķirnes atgādina vieglu portvīnu.
Skotu ale alum ir raksturīgs ilgs vārīšanās laiks, kura rezultātā rodas karamelīga masa. Līdz ar to tam ir brūna vai tumša vara krāsa. Garša ir karamelīgi salda un bieza ar grauzdētu iesala aromātu, apiņu ir maz. Dažām šķirnēm ir melnās tējas rūgtenuma piegarša.
Lai arī alus šķirnes nosaukums ir bitter (angļu val. rūgts), tomēr tas nav rūgts alus, pēc garšas tas drīzāk atgādina melnās tējas rūgtenumu. Krāsa variē no tumši zeltainas līdz vara krāsai. Ar mazu vai vidēju oglekļa līmeni garšā tiek izcelts grauzdēts iesals un viegla augļu garša. Aromāts – viegla karameļu, citrusaugļu un ābolu smarža. Izdala arī stipro bitter alu, kurā ir vairāk agresivitātes nekā arastajā bitter alū, tajā var sajust gan alkoholu, gan arī iesalu.
Portera un stout tehnoloģijā nav lielas atšķirības, drīzāk tam ir vēsturisks amatojums. Porteris sākotnēji bija tumšais Londonas alus. 18. gadsimtā visstiprākos alus nosauca par stout un visstiprākos porterus – par stout porteriem, kuru nosaukums laika gaitā saīsinājās vienkārši uz stout. Taču mūsdienās tas ir vairāk atkarīgs no alus darītavas, vai tā savu alu dēvē par porteri vai stout, jo tiek ražots gan stiprs porteris, gan arī diezgan mazas koncentrācijas stout alus. Tomēr ir kāda ne pārāk stingri ievērota atšķirība: porteris savu tumšo krāsu pārsvarā iegūst no tumši apgrauzdētiem iesala miežiem, taču stout – no apgrauzdētiem, neiesalinātiem miežiem.
Stout tulkojumā no angļu valodas nozīmē – pilnīgs, dūšīgs. Saldā stout alus tips nāk no Anglijas. Tam ir pievienota laktoze jeb piena cukurs, kas fermentācijas procesā nepiedalās. Tas piešķir šim alus tipam raksturīgu saldenumu, kas kopā ar atturīgo rūgteno apiņu garšu rada patīkamu līdzsvaru. Grauzdētā iesala aromāts nav tik uzkrītošs kā citām stout tipa alus šķirnēm.
Šī «sausā» stout alus versija nāk no Īrijas, un tādēļ tā ir pazīstama arī kā īru stout alus šķirne. Brūvēšanu raksturo neiesalinātu grauzdētu miežu izmantošana, kas alum piešķir specifisko samtaino garšu. Šo alu raksturo arī stipri grauzdēta iesala garša, kuru caurvij viegla kafijas nianse. Alus krāsa ir gandrīz necaurspīdīga, taču alus viegli brūnganās putas ir krēmīgas, biezas un ļoti noturīgas, gluži tāpat kā Guiness izlejamajam alum.
Imperial stout tipa alu Anglijas alus darītavās sāka brūvēt 18. gadsimtā ar mērķi eksportēt to uz Krievijas cara galmiem. 1912. gadā arī Olvi grupas uzņēmuma A. Le Coq tika kronēts par Krievijas cara pils oficiālo galma apgādātāju, un Tartu brūvēto Imperial Extra Double Stout sāka tirgot visā impērijā. Imperial stout alū var sajust spēcīgu iesala garšu, arī tumšo augļu garšu, un tā mineralizācijas pakāpe ir zema. Lai alus, to eksportējot uz Krieviju, nesabojātos, tas tika gatavots īpaši stiprs (7–10%) un apiņiem bagāts.
Atsevišķu klasi veido Beļģijas un Holandes kviešu alus, kas ir nefiltrēts alus, kam pievienots koriandrs vai apelsīnu miza. Šis alus tiek dēvēts par witbier (wit – holandiešu val. balts), jo alū esošais raugs to padara balti dzeltenu un duļķainu. Šā alus tipa priekštecis ir viduslaiku alus darīšanas veids, kur alus brūvēšanā apiņu vietā tika izmantotas garšvielas un garšaugi, un tādēļ šajā alū apiņus īpaši sajust nevar. Witbier alū esošā pienskābe padara tā garšu viegli skābu. Stiprums variē no 4% līdz 7%. Bieži vien šo alu pasniedz kopā ar citrona gabaliņiem.
No tumšiem, iesalinātiem kviešiem un apiņiem brūvēts tumšais kviešu alus (dunkel weizen), kuram ir bagātīga sarkanīgi brūna un eleganta pikanta iesala garša. Tā kā tas ir nefiltrēts alus, var redzēt vieglus rauga nosēdumus. Atkarībā no šķirnes var sajust krustnagliņu, augļu, reizēm pat banānu piegaršu. Alus stiprums ir 4–7%.
Kviešu alū izmanto ne tikai miežus, bet arī līdz 50% kviešu. Kviešu alus var būt gan tumšs, gan gaišs, un atbilstoši reģionam tam var būt arī dažādi apzīmējumi. Lai atšķirtu kviešu alu, vajadzētu zināt, ka kviešu alus Rietumvācijā un Ziemeļvācijā ir pazīstams kā Weizen (wheat beer), savukār t Bavārijā – kā Weissbier (whit e beer) vai Weisse; tumšais alus tiek apzīmēts kā Dunkelweizen. Lielākoties kviešu alus ir duļķains, uz tā etiķetēm atradīsit uzrakstu Hefeweizen, filtrētu dzidru kviešu alu varēs atpazīt pēc apzīmējuma Kristallweizen. Kviešu alu par īpašu padara arī tas, ka alus galīgā nogatavošanās » notiek pudelē. Tas nozīmē to, ka raudzētam alum pirms ieliešanas pudelē vai mucā tiek pievienots svaigs, neraudzēts alus. Raudzētajā alū esošās rauga šūnas šā iemesla dēļ uzsāk jaunu rūgšanas proces u, kura gaitā raugs jaunajā alū esošo cukuru pārvērš par alkoholu un oglekļa dioksīdu. Tā kā šāda rūgšana notiek hermētiski slēgtā vidē (pudelē vai mucā), oglekļa dioksīds alū paliek un padara to dzirkstošu, kā arī nodrošina skaistas, biezas putas.
Alu, kas raudzēts ar savvaļas raugu, sauc par Lambic. Tas ir alus tips ar spēcīgu, skābu garšu un nedaudz apiņu, kura brūvēšanā tiek izmantots miežu iesals un neiesalināti kvieši. Raudzēšanas procesā notiek tā sauktā spontānā raudzēšana gaisā esošo savvaļas mikroorganismu ietekmē. Lambic nogatavošanās laiks var sasniegt trīs gadus, kuru gaitā tā zeltainā krāsa kļūst tumša.
Viegli duļķains dzintara krāsas sausais alus ar ļoti skābu garšu un citrusa piegaršu, kura aromātā var sajust etiķa un maigu augļu nianses, pēcgarša ir nedaudz rūgtena. Gueuze alus tiek iegūts, sajaucot vecu un jaunu lambic tipa alu: divas daļas vecā un viena daļa jaunā lambic alus.
Beļģijā ražotais ar savvaļas raugu raudzētais (lambic tipa) zeltainas krāsas alus, kuram pievienots brūnais cukurs, kas līdzsvaro skābumu un padara alu vieglāku un saldāku. Alum bieži vien tiek pievienoti garšaugi, piemēram, pipars, apelsīnu miza vai koriandrs. Garša ir viegli salda, taču sūra, var nedaudz sajust ķiršu un sarkanā greipfrūta garšu. Aromāts ir saldskābs. Faro tiek iegūts, sajaucot vecu un jaunu lambic tipa alu: viena daļa vecā un divas daļas jaunā lambic alus.
Tas ir skābens, ķiršu garšas, parast i zema alkohola satura (3–5%) alus, kas klasiski tiek brūvēts Beļģijā. Tradicionāli kriek alu gatavoja, pievienojot lambic tipa alum skābus ķiršus, taču mūsdienās dažkārt ražošanas procesa paātrināšanai izmanto arī ķiršu sulu. Pievienojot ķiršus, sākas jauns rūgšanas process, kura gaitā ogas izšķīst un no ķiršos esošā cukura rodas alkohols un oglekļa dioksīds. Pēc tam no alus maisījuma tiek izņemti pāri palikušie ķiršu kauliņi un mizas. Tā kā cukura dzērienā vairs nav, tad tam piemīt augļu garša, kas tomēr nav salda. Ir arī kriek alus, kas ir saldināts ar cukuru vai sīrupu. Patlaban pasaulē jau atrodami dažādu augļu garšu kriek tipa alus veidi – meža ogu, banānu, aveņu kriek alus šķirnes.
Framboise ir tipisks Beļģijas augļu alus ar zemu alkohola satur u, kas izgatavots no lambic alus un avenēm. Alus krāsa ir spilgti sarkana, ar skaistām rozā putām un daudz burbulīšiem. Smaržu var salīdzināt ar aveņu kūku. Garša ir viegla un asi skāben a ar maigu saldenu niansi. Skaists un viegls dzēriens, kas ir ideāli piemērots kādam svinīgam pasākumam, lai aizvietotu ierasto šampanieti vai vīnu.